J.Ziemelis, Rīgas Radio

MIKROFONS – RAIDĪJUMS RĪGAS RADIO

TAUTAS FRONTES DIBINĀŠANAS PRIEKŠVAKARĀ

1988. GADA 6. OKTOBRĪ

 

Raidījumu sagatavoja redaktors Ilmārs Latkovskis.

Raidījumā piedalījās:

 Juris Vidiņš (Helsinki-86),

 Einārs Repše (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība),

 Vladimirs Bogdanovs (Sociāli aktīvo klubs),

 Juris Ziemelis (Helsinki-86 Rīgas nodaļa),

 Juris Rubenis (Atdzimšana un atjaunošanās).

 

Visas runas saīsinātas.

 

 

Juris Vidiņš – Helsinki-86, Tautas frontes Iniciatīvas grupas un                Orgkomitejas loceklis.

 

Tā sākotnējā forma, kad mēs izkliedzām tās tautas sāpes, kas pie mums ir – tautu vairāk neapmierina. Mums ir tieši jārāda tā rīcības programma un tas ceļš, kur jāiet – ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi jāuzlabo grupas [Helsinki-86] saturs. Mēs domājam, [ka šis jādara] visiem neformālajiem.

 

Tautas fronte, tā ir sava veida opozīcija, lai kritiski vērtētu visas Komunistiskās partijas darbību, lai izpaustu to, ko tauta vēlas. Aiz kā cilvēki iet tagad? Iet aiz pārkārtošanās kursa. Tas ir dalīts atbalsts partijas kursam, jo cilvēki netic vairāk KP, sevišķi LKP.

 

Es domāju, ka Komunistiskajai partijai vispār nepatīk, ka mēs tādi esam. Bet viņi spiesti samierināties. Tāpat mums ir jāskatās no reālās situācijas. Mēs nevaram, piemēram, šodien krasi uzstādīt jautājumu, lai revidē 1940. gada notikumus Latvijā vai atjauno 1920. gada Miera līgumu starp Latviju un Padomju Krieviju. Mēs visi to ļoti labi saprotam. Bet būtiskā jautājumā, tādā kā pilsoņu jautājums – šeit nekādi kompromisi nevar būt. Mēs uzskatām, ka visi tie cilvēki iepludināti pēc 40. gada koloniālās politikas rezultātā. Tagad izvērst kaut kādu tautas aptauju, tautas nobalsošanu, kam būt par pilsoni šeit – praktiski nekāda runa nevar būt. Tāpat personīgi man ir aizvainojoši, ka par mūsu nacionālām krāsām, par mūsu valodu var spriest tie cilvēki, kam nav nekādas saprašanas vai zināšanas par šiem jautājumiem.

 

 

Einārs Repše – Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

 

Kādēļ LNNK neiekļaujoties Tautas frontē? LTF programma satur daudzus, ļoti daudzus tautai nepieciešamus punktus. Gandrīz neviena nav tāda, ar kuru mēs nebūtu viensprāts. Šur tur mums būtu savādāka redakcija vai nedaudz citi akcenti, vai arī mēs vēlētos iet tālāk un konsekventāk. Tādēļ, popularizējot savas idejas tautas masās, mēs, līdz ar to, sekmējam arī Tautas frontes programmas realizāciju.

 

Ja iet runa par tādu pavisam praktisku sadarbību, tad mēs vienmēr esam gatavi veikt kopīgus pasākumus: piedalīties diskusijās, organizēt demonstrācijas kopā ar Tautas fronti, popularizēt viņu idejas, kuras mums ir pieņemamas. Abas šīs organizācijas [LNNK un LTF] cīnās par Latviju – tās tautu un latviešu tautas likteni.

 

Neatkarības kustība patlaban darbojas divos galvenajos virzienos. Viens ir tas, kas varētu sekmēt Latvijas neatkarīgas valsts izveidošanu. Bet mums ir jārūpējas arī par to, ka pirms atjaunojas šī neatkarīgā valsts, lai netiek galīgi sapostīta daba, lai latvieši neiznīktu kā nācija, kas tai draud, un, tātad, lai apturētu degradācijas pazīmes, kas šodien ir labi jūtamas.

 

Tātad šajā darbības virzienā, kamēr mēs sasniedzam šo iecerēto mērķi, mēs varam iziet ar diezgan spēcīgiem kompromisiem, lai darītu to, kas mums ir labvēlīgs.

 

Konkrēti par tādiem punktiem, kur mēs vēlētos mazliet savādāku redakciju vai citus akcentus, piemēram, par migrāciju. Tautas frontes redakcijā rakstīts, ka jāpārtrauc nekontrolēta migrācija. Tātad, jāpanāk, lai šī migrācija kļūtu kontrolēta. Mūsuprāt, migrācija visu laiku ir bijusi kontrolēta ļaunā nozīmē ar nolūku iepludināt šeit plašas tautas masas no citām republikām sakarā ar staļinisko nacionālo attiecību koncepciju. Līdz ar to, mēs vēlētos šo kontrolēto migrāciju pārtraukt pilnīgi. Varbūt pat, tikpat labi, organizēt, kontrolēt un virzīt pretējā virzienā.

 

Citā punktā, kur varbūt ir neskaidrības, tas ir par ļeņiniskiem nacionālo attiecību principiem. Kas ar šo ir domāts? Vai ar to ir domāta tāda pašnoteikšanās, kuras rezultātā Ļeņina valdība parakstīja 1920. gada 11. augusta Miera līgumu? Tādā gadījumā mēs atbalstītu šo programmas punktu.

 

Pamatā mums ir tikai savas piebildes – nevis iebildes.

 

 

Vladimirs Bogdanovs – Sociāli aktīvo klubs.

 

Es arī esmu Tautas frontes Koordinācijas centra loceklis. Līdz ar to, es piekrītu Tautas frontes programmas projektam un viņu platformai. Es uzskatu, ka programmai, kā arī platformai vajadzētu apvienot visus veselīgos spēkus Republikā, lai padarītu Republiku ekonomiski un sociālā ziņā neatkarīgu.

 

Mūsu [SAK] programma vairāk virzīta uz to, lai risinātu tiesību jautājumus tur, kur tie tiek pārkāpti. Domāju, ka tas mums netraucēs. Tieši otrādi, mēs to varēsim papildināt un arī sadarboties, saglabājot savu patstāvību.

 

Ja gadījumā Tautas fronte nevarēs paust Latvijas iedzīvotāju vairākuma vajadzības un vēlmes, tad mēs mēģināsim paturēt  sev pilnīgu neatkarību un patstāvību. Bet pagaidām tikai sadarbojamies.

 

Krieviski runājošiem Latvijā izraisa zināmu piesardzību atsevišķi programmas punkti. Viņi saka: „Vai šī programma nav tas avots, ar kuru mūs iebiedē un galu galā liek mums saprast, ka mums būtu labāk lasīties, kamēr ar mums vēl labi runā?”. Kur es redzu iespējamo kompromisu? Pirmām kārtām jābūt darbībai. Mums šodien vajadzīga konkrēta darbība, kā arī nepieciešama [spēku] konsolidācija. Tautas fronte mēģina to darīt.

 

Es domāju, ka tā programma nevar būt dogmatiska, ka pati dzīve parādīs, kas ir aktuāls un kas nav aktuāls, kas būs pieņemams un kas nebūs pieņemams.

 

Tikai sadarbība un kontakts ļaus izvairīties no nesaprašanās. Principā tas, kas ir ielikts programmā, tas viss dod iespēju kompromisiem visiem Latvijas iedzīvotājiem.

 

Pieņemt latviešu tautas tiesības – tā ir pati par sevi saprotama lieta, jo latvju tauta dzīvo savā teritorijā kopš seniem laikiem. Tāpēc viņiem šeit jābūt par saimniekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka mums [krieviem] vienmēr šeit vajag justies kā ciemiņiem. Pieņemot viņu [latviešu] pozīciju, mēs labi saprotam, ka viņu prasības ir absolūti taisnīgas. Bet mēs neuzskatām sevi par otrās šķiras cilvēkiem gluži vienkārši tāpēc, ka mēs izjūtam, ka arī mēs esam Latvijas pilsoņi. Vajadzētu būt diskusijai, kurā mēs varētu atrisināt visas problēmas. Tā ir vienīgā izeja.

 

 

Juris Ziemelis – Helsinki-86 Rīgas nodaļa, Neformālās TF pagaidu vadības un Tautas frontes Iniciatīvas grupas dalībnieks.

 

Grupas Helsinki-86 Rīgas nodaļa uzskata par vajadzīgu atbalstīt Tautas fronti, ja viņi sekos savām programmas projektu galvenajām ievirzēm, tādēļ, ka ļoti daudzos parametros tie sakrīt ar Helsinku grupas savā laikā sludinātiem mērķiem. Bez tam, jāsaprot ir tas, ka visi šie mērķi praktiski ir realizējami tikai ar valsts likumdošanas palīdzību – principā. Līdz ar to, orientācija ir uz padomēm – jaunām,  ne jau uz marionešu tipa – bet, tiešām, cik nu cik, no tautas pārstāvētām.

 

Es uzskatu, ka Tautas frontei savos stūrakmeņu principos ir pietiekams pamatsvars. To attīstot, varētu daudz panākt. Protams, par Tautas fronti būs ļoti smaga cīņa, jo visiem ir saprotams, ka pašreiz esošais oficiozs darīs visu, lai tā saucamo neatkarīgo sabiedrisko domu vai sabiedrisko organizāciju pataisītu atkarīgu un manipulējamu. Lai tas tā nenotiktu, kā redzams, būs jāpārvirza daži akcenti statūtos. Jo, kā par nelaimi, tas piemīt gan Tautas frontes statūtiem, gan arī daudzu citu organizāciju statūtiem, visur kaut kur lien ārā šis pats „vadoņu un tautas kā aitu bara” princips. Te būtu jācīnās par to, lai tie centri tik tiešām nevarētu uzurpēt Tautas fronti. Viņiem jākļūst tikai koordinējošiem, ne jau vadošiem. Koordinējošiem, konstruktējošiem un pilnīgu patstāvību visām tiešām primārajām atbalsta grupām. Tad tā tiešām būs tautas rosība un tautas aktivitāte, nevis kaut kāda šaura, lokāla grupējuma aktivitāte, kurš mēģina izmantot šo tautu kā trieciena masu kaut kādu šauru, lokālu mērķu sasniegšanai.

 

Tautas fronte var kļūt par jaunās, līdz šim nebijušās parādības – sabiedriskās domas – izpausmes instrumentu.

 

40. gadā zaudētā valstiskā suverenitāte ar viņas vietā iemantoto statusu „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” būtu nekompensējama. Tomēr šis iekļauj sevī jēdzienu, ka Latvija paliek administratīvais, teritoriālais iedalījums, kur primārais ir nacionālais komponents, tāpat kā visās pārējās republikās Savienībā. To nekad un nekādā gadījumā nevar pārtaisīt. Tā ir aksioma. Tātad, šis iedalījums, šī konstitūcijā paredzētā suverenitāte vajadzētu būt par garantu tam, lai tautām, kas dzīvo savās republikās, šīs republikas suverenitāte garantētu uzplaukumu, vispusīgu attīstību un tā tālāk.

 

No praktiskās dzīves mēs redzam, ka reālie apstākļi, vismaz priekš latviešu tautas, ir pilnīgi pretēji. Līdz ar to, lai atjaunotu savas neapstrīdamās, suverēnās pamattiesības, Latvijas, t.i. Latvijas sociālistiskai republikai, ir jāatgriež latviešu etnisko suverenitāti, garantējot, protams, pārējiem iedzīvotājiem kulturālu un visādu citādu autonomiju. Bet Latvija, tā nebūt nav kaut kāds Kurskas, Tambovas vai Rjazaņas apgabals, kur pārbraukšana no viena uz otru saistīta tik vien kā ar pieraksta maiņu. Kad viņi [krievi] iebrauc un iekļaujas citā kultūrā, citā struktūrā, citā vēsturē – viņiem ar to ir jārēķinās.

 

 

Juris Rubenis – Atdzimšana un atjaunošanās, mācītājs, Tautas frontes Orgkomitejas loceklis.

 

Tautas frontes programmas projektā ir arī ļoti būtiska līnija iezīmēta. Tur iet runa par to, ka cilvēkam ir nepieciešama tāda zināma garīga atjaunotība. Ētiska sabiedrība, civilizēta sabiedrība – tā ir sabiedrība, kur pastāv zināmas morālas attiecības, cilvēkam pret cilvēku, bet arī valstij pret cilvēku.

 

Šķiet, ka šodien biežāk notiek tā, ka valsts administrācija pieprasa ievērot saviem pilsoņiem morāli, bet patur sev tiesības rīkoties amorāli pret šiem pilsoņiem. Noklusēt daudz ko, nepasacīt viņiem, mānīt šos cilvēkus. Es domāju, ja šī morāles ievērošana nenotiek abpusēji, tad nevar gaidīt nekādus pozitīvus rezultātus.

 

Mums ir tiesības, ja mēs runājam par garīgo elementu mūsu sabiedrībā, lai šī morāle, ētiskais elements, tiktu ievērots no visām pusēm. Tikai tad mēs varam runāt par veselīgu un garīgā attīstībā esošu sabiedrību. Un protams, kas ir ļoti būtisks Tautas frontes projektā, iekšā ir punkts par to, ka visām iespējām, visiem pasaules uzskatiem, jābūt līdzīgi pārstāvētiem.

 

Un, ja šodien ir vēl ateisma priekšmeti un ateisma mācības grāmatas un literatūra, kas šodien tiek popularizētas, tad tādas pašas iespējas šodien ir jābauda arī kristīgai patiesībai un kristīgai idejai.

 

Tautas frontei jācīnās taisni par to, lai katrs cilvēks varētu nest sevī integrālu pārliecību un viņam nebūtu savu pārliecību jāsasmalcina, jāiztirgo sevi un beigu beigās sevi jāiztukšo.