Māc.G. Kalmes uzruna_27.XII.08.

27.XII.2008.

I Meža kapi – pie Jura Ziemeļa apbedījuma vietas

 

Mācītājs Guntis Kalme

 

Mūžīgā un Svētā Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen!

Klausāmies Svēto rakstu vietu no apustuļa Pāvila 1.vēstules korintiešiem 12.nodaļas no 4. līdz 8.pantam.

„Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars, ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs, ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, viens un tas pats Gars.” Āmen!

Dieva dāvanas ir ļoti plašas, ļoti daudz to ir. Aplam būtu tās ieraudzīt vienīgi un tikai Baznīcas kalpošanā un ierobežot tās vienīgi un tikai ar reliģisko kultu. Tikpat aplam būtu domāt par Dievu vienīgi un tikai pestīšanas un svēttapšanas kontekstā vien. Dievs taču ir Pasaules Radītājs. Tā ir tāda universāla un vienlaikus ārkārtīgi elementāra atziņa. Ko tas nozīmē šajā gadījumā, kura dēļ tad esam kopā sapulcējušies.

Kad par to vispirms iedomājamies, mums prātā nevilšus nāk tādas varenas un lielas atziņas un asociācijas kā – Astronōmija, Lielā Sprādziena teorija, 1.Bībeles lapas puses, kur ir runāts par Pasaules radīšanu un tamlīdzīgi. Tā teikt kosmiski fundamentālas kategorijas, kas vienlaikus ir arī ārkārtīgi tālas.

Bet Pasaules Radītājs nozīmē arī Pasaules Iekārtotāju. Un tas nozīmē: noteikt to, pēc kādiem principiem tad dzīvo cilvēku sabiedrība. Kā viņi kopā spēj sadzīvot.

Svarīgākie no šiem principiem ir Patiesība un Taisnība. Mums tas šķiet ārkārtīgi pašsaprotami. Nu gluži kā tāda ābeces patiesība. Bet, kādiem šī ābece ir jāraksta, kādiem par šīs ābeces patiesību ir jāstāv.

Taisnība un Patiesība ir tik ārkārtīgi dziļas Dieva dotas dāvanas cilvēka sabiedrībai, ka tās ir pamatīgi un fundamentāli iegravētas cilvēku prātā, sirdsapziņā, Garā un Dvēselē. Tik ļoti dziļi, ka neviens totalitārs režīms nekad nav spējis tās no turienes izraut un nekad arī nespēs. Tieši tāpēc, ka tās ir tik ārkārtīgi būtiskas cilvēka esamībai, cilvēks principā nespēj samierināties ar to deformāciju vai degradāciju. Jo cilvēks, jo sirdsapzinīgāks cilvēks ir, jo asāk viņš izjūt pāridarījumu Patiesībai un Taisnībai – jo tās viņā deg ar asāku liesmu.

Lielākā daļa cilvēku Padomju režīma apstākļos kaut kā iemanījās, iemācījās sadzīvot ar šo iekšējo gruzdošo nemieru. Bet ne visi. Ne visi.

Paldies Dievam, vārda vistiešākajā nozīmē, mūsu tautā bija sauja cilvēku, kuriem viņu sirdsapziņa, pārliecība, ideāli, ticība un uzticība bija stiprāka nekā normālie, ļoti cilvēciskie pašsaglabāšanās instinkti.

Tas, ko viņi uzņēmās, nebija risks, tas bija upuris. Jo režīms ar rūpīgi izveidoto izspiedzes aparātu sekoja katrai nepadomiskai runai, darbībai un kādreiz arī tikai vēlmei. Katram, kas uzdrīkstējās kaut kādā nebūt publiskā veidā paust savu nepiekrišanu, vajadzēja ļoti nopietni rēķināties ar savas izglītības turpināšanu, tā teikt, Staļina augstskolā un tur pavadāmo gadu skaits bija tieši proporcionāli atkarīgs no nepiekrišanas pakāpes. Nepakļāvīgos, protams, sūtīja vēl, un vēl.

Pēc akadēmiskā standarta zinātņu doktora sagatavošana prasa mazākais vismaz 10 gadus. Un tas ir veiksmīgākā gadījumā. Habilitētā doktora sagatavošana prasa vēl dažus gadus. Bet zinātnieku ieguldījumu nevienā zinātnē nemēra pēc viņa nopelnītā grāda, bet pēc tā, ko viņš ar to iesāk tālāk. Kādu pienesumu viņš tai sniedzis. Ja mēs tā varētu salīdzināt, tad pēc šī akadēmiskā standarta, Juris Ziemelis tālu pārsniedza habilitētā doktora grādu antikomunistiskajās zinātnēs.

Iegūtās zināšanas, pieredze un rūdījums viņu ātri izvirzīja par „Helsinku” grupas intelektuālo līderi. Tas bija viņa mūža zenīts un diemžēl, vienlaikus arī noslēgums. Viņš bija slims ar nedziedināmu slimību, kā jau šeit nupat dzirdējām, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Svarīgi bija to liesmu, – Patiesības un Taisnības uguni, iedegt tautas dvēselē, kas tur joprojām gruzdēja visas šīs desmitgades.

Katrs cilvēks reiz mūžā pasaka savas dzīves kredo, savus lozunga vārdus. Arī Juris. Un tie bija: „Mēs būsim tik brīvi, cik paši to gribēsim”.

Cilvēka ietekme uz citiem nav nedz mehāniska, nedz aritmētiska, bet garīga. Dieva – katrā cilvēkā ieliktais Patiesības un Taisnības gars – lika Jurim pirms 20 gadiem sacīt vārdus, kas kopā ar viņa cīņu biedra sacītajiem un darītajiem darbiem un rīcību beigu beigās pārrāva Latvijas neatkarības un brīvības ķēdes.

Un tikai pēc tam. Tikai pēc viņu drosmīgā soļa sekoja Tautas fronte, Neatkarības deklarācija, un arī paša valstiskuma atgūšana. Mēs, varētu sacīt, – mēs nu esam valstiski brīvi, vismaz nosacīti.

Bet vienmēr ir svarīgi atcerēties – kāpēc? Brīvība nekad nav par brīvu. Tā ir vienīgi un tikai izcīnāma. Tāpēc ir jāatceras brīvības cīnītājus, kas Dieva lielās dāvanas – Patiesību un Taisnību, ir gribējuši un spējuši atmaksāt ar upuriem. Kādreiz pat ļoti lieliem.

Tieši tādēļ es, šeit stāvot un apzinoties šī brīža nopietnību, es ierosinu, ka Gunāra Astras, mūsu, šķiet, izcilākā, brīvības cīnītāja vārdā, – tiek nosaukts ordenis.

Viņš pats to nesaņēma. Viņš nesaņēma gluži vienkārši tādēļ, ka mūsu valsts nepiešķir cilvēkiem pēc nāves tos. Es domāju, ka tas ir netaisnīgi. Es domāju, ka viņa vārdā vajadzētu nosaukt ordeni un pirmo,– šo ordeni, pasniegt Jura Ziemeļa piederīgajiem. Šī ordeņa devīze varētu būt viņa sacītie vārdi: „Mēs būsim brīvi tik, cik paši to gribēsim”.

Āmen!