Vīrus, kuru kapus aizber ar rokām, neaizmirst

Tāpat kā viņa cīņu, domu biedru un draugu Gunāru Astru, ari Juri Ziemeli no šis dzīves aizveda ātri progresējoša slimība. 1989. gada 3. janvāri mācītāji Rubenis un Brālis un vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē. Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.

Grupas Helsinki-86 Memorands

Cīnīsimies kopīgi par demokrātijas uzvaru mūsu sabiedrībā! Lai to panāktu, ir jālikvidē visas totalitārisma paliekas, viss tas, kas mūs vēl joprojām satur baiļu un nebrīvības gaisotnē.
Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” patiesi vēlas dot savu ieguldījumu demokrātijas ieviešanā Latvijā, paturot tiesības kritiski vērtēt partijas politiku pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Jāatceras aizgājušie varoņi

Viktors Kalniņš stāsta par Juri Ziemeli

Avīze: LATVIJA AMĒRIKĀ, 1996. gada 13. janvārī

 

Decembrī pirms septiņiem gadiem no dzīves aizgāja Ju­ris Ziemelis. Toreiz viņam vēl nebija 48 gadi, no kuriem 17 bija pavadīti padomju cietu­mos un soda nometnes. Pārāk maz šodienas Latvijā atceras savus varoņus  un  mocekļus. Bet Juris Ziemelis nebija tikai moceklis, viņš bija cīnītājs  līdz savām pēdējām dienām. Viņa vārdi jau pēc ieslodzīju­ma to apliecina:  ,,Kas atliek uzvarētam — sisties līdz galam,, bez cerībām uz uzvaru”. Tie nebija tikai vārdi, tie bija arī darbi, laikā, kad Latvijas brī­vība likās ne tikai problemā­tiska, bet pat neiespējama. 

Juris Ziemelis dzimis 1941. g. 17. maijā Bauskas novadā. Ar šo  pusi ir saistīta visa viņa dzimtas vēsture. Draugiem Juris stāstīja, ka viņa senči esot bijuši tā saucamie ,,krieviņi”. Viduslaikos Pjetenberga valdī­šanas laikos Livonijas karavīri atveda uz Latviju gūstā ievē­rojamu skaitu votu, kas dzīvo­ja krievu zemēs aiz Narvas upes pie Peipusa ezera. Voti bija somu-ugru cilts, kas tagadējā Krievijā ir iznīku­si.
Latvijā gūstekņus nometi­nāja Bauskas novadā, kur viņi drīz pārlatviskojās, bet ilgi saglabāja dažas etnogrāfiskas īpatnības, ka jau XX gadsimtā Marģers Skujenieks, runājot par Latvijas tautām un etnis­kām grupām, izdalīja arī krieviņus. Starp citu, pie tiem sevi pieskaitīja ievērojamais latviešu rakstnieks Virza.

1949. g. Ziemeļu ģimeni — tēvu invalidu, māti, astoņgadī­go Juri un četrus gadus veco māsiņu izsūta uz Sibīriju.

Uz Latviju atgriezties varēja pēc astoņiem gadiem. Zeme ir okupēta, zemnieki sadzīti kolhozos. Jurim relatīvo brīvī­bu nācās baudīt tikai dažus mēnešus.   Viņu apcietina un piespriež 2 gadi ieslodzījumā par it kā nelikumīgu ieroču glabāšanu.

Gan ieslodzījumā, gan īsajā laika posmā pēc tam nobriest Ziemeļa raksturs. Pamati tam bija likti jau Sibirijas izsūtīju­mā. Juris Ziemelis nonāk līdz apziņai, ka dzimtenes labā jā­ziedo viss, arī dzīvība. Tādu ceļu izvēlējās ļoti nedaudzie. Daudz   vienkāršāk   bija   kļūt par    konformistu, jo tāds solis pats par sevi vēl nebija nodevība. To izvēlējās nospie­došais vairākums.
Es nedomā­ju, ka Juris Ziemelis izvēlējās šo upurēšanās ceļu tikai jaunības ideālistisku sapņu iespai­dots. Viņš jau bija izbaudījis, kas ir cietums, soda nometne, izsūtīšana.

1960. g. Juri Ziemeli apcieti­na vēlreiz. Trešo reizi par iz­vairīšanos no dienesta okupan­tu armijā, par nodomiem aktī­vi pretoties okupācijas varai. Juris veido jauniešu grupu. Diemžēl, ne jau visi izrādījās ar drošu stāju. Izmeklēšanas laikā piemin Jura izaicinošo uzvedību, piemēram viņa paziņojums, ka viņš sevi neuzskata par Padomju Savienības pilsoni,- tas izraisa sevišķu čekistu naidu.

60-to gadu sākums ir laiks, kad čeka ar īpašu degsmi apkaroja kaut mazāko latviešu nacionālisma izpausmi, izkalpojoties Maska­vas priekšā, un apkaroja to „ar zvērīgu naidu”, kā sacīja pāris gadus vēlāk prokurors Pāže, tā raksturojot latviešu brīvības cīnītājus. Pareizāk to būtu attiecināt uz Latvijas čekistiem. Ne velti tajos gados visvairāk jaunās paaudzes pārstāvju iesodzījuma vietās ar politiskām apsūdzībām nāca no Latvijas.

 

Jura Ziemeļa drosmīgā stāja noteikti maksāja viņam liekus gadus. Parasti ar tāda veida apsūdzību sods bija desmit gadi,  bet Jurim piesprieda 15 ga­dus ieslodzījuma stingra režīma nometnē. Jau drīzumā spītīgo jaunieti par it kā režīma pār­kāpumiem soda ar trim gadiem cietumā Vladimirā. Jau no cietuma Juris raksta tuvinie­kiem: ,,Nekad man nebūt šīs varas piekritējam, tas  ir prāta slēdziens. Pretī līdz galam! Lai kāds tas gals arī nebūtu!”

Tikšanās Mordovijas cietumā.

Kad 1965. g. pašā sākumā ierados kopā ar citu ieslodzī­to etapu no 3. nometnes Mordovijā Baraševā, priekšā jau bija Juris Ziemelis, atvests no Vladimiras cietuma. Tā notika mūsu sastapšanās.

Par šo laiku dažus vārdus teica viena laikā un lietā ar mani notiesātais Uldis Ofkants: ,,Ar Juri Ziemeli iepazinos 11. nometnē, Mordovijā. Juris ieradās šeit no Vladimiras cietuma. Viņš atstāja ļoti stingra rakstura cilvēka iespaidu, varbūt, pat pārlieku kategoriska. Bet man šķiet, tā bija jaunības pazīme. Ar laiku viņš kļuva iecietīgāks pret citiem, tomēr nezaudējot savu stāju. Draugu vidū Jurim bija autoritāte asā prāta dēļ.”

Nometnē bija daudz dažādu tautību pārstāvju. Vistuvāk sagājāmies ar lietuviešiem un igauņiem, bet uz daudziem pasākumiem, kuriem bija kulturāls raksturs aicinājām arī citu tautību pārstāvjus. Bez mūsu Baltijas kaimiņiem ļoti labas attiecības izveidojās ar kaukāziešiem un ukraiņiem, bet Raiņa simtgadi, ko atzīmējām 1965. g. septembrī, kopā ar mums svinēja gandrīz visu tautību pārstāvji, protams, par lielu nepatiku nometnes administrācijai.

Sakari, kas nodibinājās ieslo­dzījuma vietās, mērķtiecīgi kalpoja arī turpmāk.

Pirms jaunā 1967. gada mani pārveda uz 17. ,,a” nometni. Personīgie kontakti ar Juri pārtrūka, ja neskaita dažas zīmītes, ko pārsūtījām caur slimnīcu. Savu pēdējo gadu ieslodzījumā pavadīju 3. no­metnē, kur atkal tikos ar Ju­ri Ziemeli. Kad izgāju pa Mordovijas soda nometnes vār­tiem uz tā saucamo ,,lielo zonu” (jo par brīvību to nosaukt negriezās mēle), Jurim priekšā vēl bija trīs ieslodzī­juma gadi. No Mordovijas nometnes viņu kopā ar citiem polītiskiem ieslodzītiem pārvie­toja uz Permas apgabalu.

 

Cīņa turpinās Latvijā.

1975. g. rudenī Juris atgriežas Latvijā. Sākumā dzīvo pie savas mātes Bauskas rajonā. Par Jura stāju un nodomu iespējamiem līdzekļiem turpi­nāt cīņu par Latvijas brīvību nešaubījos ne mirkli.

Bija tikšanās, bija plāni. To­mēr viss pagriezās citādi, kad Lietuvā bija apcietināts Vik­tors Petkuss, bet kratīšanā pie Inta Cālīša bija atrasti dokumenti par plānoto Igaunijas – Latvijas – Lietuvas nacionālās kustības dibināšanu un žurnāla ES-LA-LI izdošanu. Tiesa, tie bija tikai melnraksti, bet manā rokrakstā. Tas viss paātrināja mūsu (ar sievu) emigrāciju uz Savienotajām Valstīm. Tiesa, pirms tam Ju­ris Ziemelis iepazinās vie­sībās pie mums ar savu nākošo sievu Benitu. Vārds Benitai Ziemelei:
 ,,Man vienmēr interesējuši tādi cilvēki kuriem sva­rīga brīvības tēma. Tā kā dzī­vojām okupētajā zemē, tad tas mums bija vienmēr aktuāli. Un man laimējas. Es strādāju kopā ar Helēnu Celmiņu, viņa bija sarunu biedrs šajā jautā­jumā. Helēna Celmiņa bija tā, kas iepazīstināja mani ar savu vīru Viktoru Kalniņu, kur es savukārt iepazinos ar Juri Ziemeli savu nākošo vīru. Pa­teicoties šiem cilvēkiem es sāku interesēties par šiem jautāju­miem vairāk. Visas politiskās aktivitātes bija aizliegtas un par tām draudēja cietumsods. Strādāt varēja tikai pagrīdē, bet ar 1987. gadu viss nedaudz mainījās un pie Jura Ziemeļa sāka pulcēties dažādi cilvēki. Ļoti interesanti jau toreiz bija vērot, kā šie cilvēki ienāca politikā un redzēt, kā viņi šodien tur ir parādījušies. Protams, visas šīs norises ierosināja arī mani darboties vairāk un vairāk. 1983. gadā es iestājos VAK klubā, kura bija pirmā sabiedriskā organizācija, pēc tam jau LNNK. Pie LNNK dibināšanas biju klāt un tagad darbojos sieviešu Nacionālajā līgā.”

 

Brīdinājums par nodevību.

 Mēs ļoti labi no šiem nedaudzajiem vārdiem varam saredzēt to suģestējošo spēku, to ietekmi, kādu Juris atstāja uz apkārtni. Ja runājam par polītiķiem, tad Juris jau runā, kas bija veltīta Molotova-Ribentropa paktam, brīdināja par daudziem vecās komunistiskās formācijas karjeristiem, kas viengabalainā ierindā iesoļos nacionālajā kustībā, lai ieņemtu arī sarkanbaltsarkanajā Latvijā siltas vietiņas. Brīdinājums bija vietā.

 

Par Jura aktivitātēm uzzinā­ju, dzīvodams Amerikā, gan no viņa paša vēstulēm, gan no citu vēstulēm un nedaudziem stāstījumiem, ko dzirdēju no atbraucējiem no Latvijas. Juris bija viens no pirmajiem, kas parakstīja ,,45 baltiešu me­morandu”. Vēlāk viņš aktīvi ‘”iekļaujas gan Helsinku kustī­bā, gan Latvijas Tautas fron­tes dibināšanas komitejā.

 

 Pēc atgriešanās Latvijā Juris tūlīt iesaistījās cīņās par Lat­vijas neatkarību. Aktīvi darbo­jas Helsinki – 86, it īpaši tās tapšanas laikā. Bija klāt visos tā perioda politiskajos notikumos. Juris bija lielisks orators ar analītisku prātu. Būdams smagi slims, bet to neizrādot, viņš turpināja aktīvi pie­dalīties atmodas sākuma perio­da pasākumos. Uzrunāja cilvē­kus Mežaparka estrādē tā sau­camajā ,,karoga manifestācijā”. Jura   pēdējā   uzstāšanās   bija

1988. gada 18. novembrī pie “Brīvības pieminekļa. Tās bija viņa pēdējās dienas, bet to nevarēja nojaust. Līdz pat pēdējam brīdim Juris saglabā­ja skaidru sava mērķa apziņu.

 

Mazliet plašāk par Jura dar­bību, īpaši Helsinki — 86″, stāsta Reinholds Kalniņš. Reinholds padomju cietumos un soda nometnēs pavadīja 25 gadus. Jau tur cieši sagājās ar jaunāka gadagājuma polītieslodzītiem un turpināja darbo­ties nacionālajās organizācijās atmodas laikā.
Viņš stāsta: „Ar Juri Ziemeli iepazinos Mordovijas nometnē. Pēc viņa atbrīvošanas 1975. gadā ar viņu atkal tikos pie Viktora Kalniņa. Pēc Viktora izbraukšanas no Latvijas ar Juri uzturēju regulārus kontaktus.

Sākoties ,,Helsinki — 86″ kustībai, viņa uzdevumā es uz rakstām­mašīnas pārrakstīju un pavairo­ju ,,Helsinki — 86″ uzsauku­mus un memorandus. Pēc Jura konflikta ar Juri Vidiņu, kurš „pārņēma” Helsinki-86 vadību un no kustības izslēdza, mēs, viņa tuvākie draugi, nodibinājām neatkarīgi no Helsinki-86 „Helsinki-86 Rīgas nodaļu”.

Pēc grupas nodibināšanas mēs lūdzām Juri Ziemeli uzņemties grupas vadību. Juris, būdams reālpolītiķis un uzturēdams ciešus kontaktus ar citu PSRS republiku disidentiem un latviešu emigrantu organizāci­jām, sekmīgi vadīja grupu, un mēs guvām stingru atbalstu.”

Juris Ziemelis turpināja darbību, kaut bija smagi slims. Grūti spriest, vai 1988. gada nogalē medicīniskā iejaukšanās ASV vai Kanādas slimnīcās daudz ko varētu palīdzēt, bet Juris nesūdzējās, un palīdzība tā arī nebija sniegta. Kaut vēža slimības ir grūtas un mo­košas, līdz pašām beigām Ju­ris saglabāja gaišu skatienu uz dzīvi un tautas nākotni.

Stāsta Benita Ziemele: ,, Līdz . pēdējam brīdim Juris cerēja un ticēja brīnumam, ka viņš varēs izārstēties, cerēja vairāk uz ārzemju palīdzību. Un līdz pēdējam brīdim viņš saglabāja sakarīgu prātu un loģisku do­mu. Un pēdējā viņa uzstāša­nās bija 1988. gadā pusotra mēneša pirms viņa nāves, 18. no­vembrī pie Brīvības pieminekļa.”

Arī savā nāvē uz paša 1989. gada sliekšņa Juris palika tāds pats varonis kā visā savā dzīvē.

Diemžēl, nevarēju ierasties uz Jura bērēm, jo toreiz vēl pastāvošā Padomju Savienība neļāva man iebraukt Latvijā. Man tā vien liekas, ka čekisti uzelpoja vieglāk, uzzinādami par Jura nāvi, bet bija jau par vēlu.

Sēklas, brīvības sēk­las, ko sēja arī Juris Ziemelis, dzina asnus.

Helsinki- 86″ Rīgas no­daļa, Latvijas Neatkarības kustība un Vides aizsardzības klubs atvadu vārdos sacīja: ,,Pēkšņi uzliesmojusi smaga sli­mība aizveda no mums Juri Ziemeli — cīnītāju par Tēv­zemes un visu apspiesto tautu brīvību. Viņa sapnis un mērķis bija brīva Latvija. Brīva Latvija ir ari mūsu sapnis un mērķis.

Tāpēc tagad, ejot uz šo brī­vību, paturēsim Juri Ziemeli gaišā piemiņā, mācīsimies no viņa un atcerēsimies viņa teikto: ,,Mēs būsim tik brīvi, cik paši to gribēsim.”