JURA ZIEMEĻA PIEMIŅAI

1941 – 1988

Vīrus, kuru kapus aizber ar rokām, neaizmirst

Tāpat kā viņa cīņu, domu biedru un draugu Gunāru Astru, ari Juri Ziemeli no šis dzīves aizveda ātri progresējoša slimība. 1989. gada 3. janvāri mācītāji Rubenis un Brālis un vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē. Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.

Vīrus, kuru kapus aizber ar rokām, neaizmirst

BAUSKAS DZĪVE, 1996. gada 6. jūnijā

Domu graudu – «Dzīves dārg­akmeņi – izturība un uzticība» atradu pretošanās kustības dalīb­nieka, brīvības cīnītāja, bārbelieša JU­RA ZIEMEĻA piezīmēs, kas rakstītas politieslodzīto nometnē. Šie divi vārdi izturība un uzticība — raksturo visu viņa dzīvi.

51 gadu ilga Latvijas okupācija. Ta­ču šajā laikā atradās cilvēki, kuri ne­pakļāvās okupācijas varas iestādēm, ticēja neatkarīgās Latvijas idejai. Cik gan no­rūdītai jābūt cilvēka gribai, cik nelo­kāmai pārliecībai un cik svētai ticībai, lai pārciestu šausmas un mokas cietu­mos un politieslodzīto nometnēs.

Juris Ziemelis dzimis 1941. gada 17. maijā Bārbeles pagasta Ķauķu mā­jās Mārtiņa un Annas Ziemeļu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Bārbeles pamat­skolā, bet mācības tika pārtrauktas 1949. gada 25. martā. Tālāk citēju Jura tēva ierakstus 1949. gada piezīmju kalen­dārā:

«Piektdiena, 25. marts. Mūs ares­tēja un aizveda no mājām.

Svētdiena, 27. marts. Plkst. 10.30 izbraucām no Vecmuižas.

Svētdiena, 10. aprilis. Apmēram 2 no rīta iebraucām Cementovkā (Omskas apg.). Devām parakstu, ka mums ir zināms, ka par bēgšanu draud 20 gadu katorgas darbos.

Pirmdiena, 18. aprīlis. Man jāstā­jas darbā un Jurim jāiet skolā.»

Ziemeļu ģimene Latvijā atgriezās 1957. gada 11. janvāri. Juris mācības turpināja Bauskā ar krievu mācību va­lodu. Taču šķietamo brīvību viņš bau­dīja īsu laiku, jo tika apcietināts par neatļautu ieroča glabāšanu. Divi gadi bija jāpavada Cēsu nepilngadīgo kolo­nijā, pēc pilngadības sasniegšanas — nometnē Mordovijā. Šajā laika tika no­lemts ziedot dzīvi Latvijas brīvības at­gūšanai. Diezin vai toreiz puisis apjauta, cik smags, pazemojumiem un cieša­nām pildīts būs šis ceļš.

1960. gadā atkal ieslodzījums par izvairīšanos no dienesta svešas valsts armijā, par nodomu aktīvi pretoties oku­pācijas varai. Īpašu naidu izraisīja J. Ziemeļa atbilde čekistiem, ka viņš sevi uzskata par Latvijas pilsoni. Tā iepriekš piespriestie 10 gadi pārvērtās par 15 gadiem ieslodzījumā—Vladimiras, Mordovijas, Permas cietumā un politieslo­dzīto nometnēs. No cietuma J. Ziemelis rakstīja tuviniekiem Latvijā: «Nekad man nebūt šīs varas piekritējam — tas ir prāta slēdziens. Pret līdz galam! Lai kāds tas gals arī nebūtu.» Nekādas am­nestijas uz viņu neattiecās. 1975. gada rudenī viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja un strādāja Bārbelē, atrodoties regu­lārā Valsts Drošības komitejas uzrau­dzībā. Bija arī īslaicīgi apcietinājumi. Tika uzturēti sakari ar bijušajiem polit­ieslodzītajiem. Ar radiem un draugiem bija atsaucīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs.

Viņš bija viens no pirmajiem, kurš parakstīja «45 baltiešu memorandu».

1987. gada pavasarī J. Ziemelis ak­tīvi iekļāvās Latvijas cilvēktiesību aiz­stāvēšanas grupā «Hclsinki-86», vēlāk grupas Rīgas nodaļā. Viņš kļuva par vienu no neformālajiem līderiem. Ak­tīvi darbojās LTF dibināšanas komi­tejā. Juris Ziemelis bija apveltits ar asu prātu un oratora dotībām. Viņu uz­klausīja, ar viņu strīdējās. Ar mērķ­tiecīgu darbu, pārliecinoši argumentētām runām viņš palīdzēja tautai saprast ne­laimju cēloņus un sekas, saredzēt ceļu, kas ejams, lai atgūtu savas tiesības.
1987. gada 14. jūnijā J. Ziemelis aktīvi pie­dalījās akcijā Bastejkalnā, 1988. gada 16. jūlijā, būdams jau nedziedināmi slims, bija aktīvs Nacionālā karoga svētkos Mežaparkā, 23. augustā uzrunāja sa­pulcējušos, pie Brīvības pieminekļa.
Sa­vu pēdējo runu Juris Ziemelis teica pie Brivības pieminekļa 1988. gada 18. no­vembrī. Cik bija to, kas viņu uzklausīja pirmsatmodas periodā?

Tāpat kā viņa cīņu, domu biedru un draugu Gunāru Astru, ari Juri Zie­meli no šis dzīves aizveda ātri progre­sējoša slimība. 1989. gada 3. janvāri mācītāji Rubenis un Brālis un vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē. Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.

Tā visa ir nesena vakardiena, bet, šķiet, jau piemirsta. Bet varbūt tik ne­sena vakardiena vēl nav vēsture? Un te nu vietā atgādināt grupas «Helsinki-86» Rīgas nodaļas pārstāves Antas Bergmanes teikto Bārbelē šī gada 25. martā —«Pāragri būt laimīgiem. Pāragri domāt, ka viss ir padarīts. Viss ir pāragri.»

17. maijā—Jura Ziemeļa 55. dzim­šanas dienā — Bārbelē kopā bija radi, draugi, cīņu un domu biedri. Pagasta bibliotēkā apkopoti un apskatāmi ma­teriāli par Juri Ziemeli. Mēs ceram, ka viņa vārds tiks saglabāts Latvijas vēs­turē, saistot to ar grupas «Helsinki-86» vārdu.

B. KOTĀNE

(Rakstot par Juri Ziemeli, izman­toti skolas novadpētnieku savāktie ma­teriāli; māsas Ievas Vānes atmiņas; grupas «Helsinki-86» Rīgas nodaļas dokumenti; «Helsinki-86» Rīgas nod., LNNK, VAK nekrologs 1989. g. 3. janvārī,; žurnāls «Atpūta Nr. 5/6,1995. g.)

03-beres-81

02-beres-31

01-beres-22

04-beres-71

04-beres-72

06-jzberes1

07-beres-61

08-beres-41

09-beres11

Juris ZIEMELIS

1941. gada 17. maijs — 1988. gada 28. decembris

Kas atliek uzvarētam — sisties līdz galam, bez cerībām uz uzvaru. Tie ir Jura Ziemeļa teikti vārdi. Cik gan norūdītai jābūt cilvēka gribai, cik nelokāmai pārliecībai un cik svētai ticībai, lai pēc daudziem nebrīves gadiem tā pasacītu!

Viņam vēl nebija 48 gadi.

Juris Ziemelis dzimis 1941. gada 17. maijā Bauskas novadā. 1949. gadā Ziemeļu ģimeni —tāpat kā tūkstošiem citu — izsūtīja uz Sibīriju. Ziemeļu ģimene: tēvs — invalīds, māte, vecmāmiņa, astoņgadīgais Juris un četrgadīgā māsiņa.

Pēc astoņiem gadiem Ziemeļi atgriežas Latvijā, taču Jurim relatīvo brīvību lemts baudīt tikai dažus mēnešus. It kā par neatļautu ieroču glabāšanu viņu apcietina, un 2 gadi jāpavada ieslodzījumā.

Jaunības gadi. Apzināti tika nolemts ziedot dzīvi Latvijas brīvības atgūšanai, jo jaunības neapmierinātība nepieļāva domu par pazemīgu eksistenci varmāku pakļautajā Dzimtenē. Vai jau toreiz tika apjausts, cik smags, pazemojumiem un ciešanām pildīts būs šis ceļš? Tajos okupācijas režīma apstākļos to izvēlējās retais.

1960. gadā atkal aizveras cietuma vārti. Par izvairīšanos no dienesta okupantu armijā, par nodomiem aktīvi pretoties okupācijas varai. īpašu naidu izraisa Ziemeļa drosmīgā atbilde Čekistiem, ka viņš sevi uzskata par Latvijas, nevis PSRS pilsoni, un iepriekš paredzētais sods — 10 gadi — pārvēršas par 15 gadiem ieslodzījuma.
Sods vairāk gan ir atgādinājums, ka tā saucamajai padomju varai domājoši un drosmīgi cilvēki šķiet bīstami un ir izolējami.

Šie gadi — Vladimiras, Mordovijas, Permas cietumi un politieslodzīto nometnes.

No cietuma Ziemelis raksta tuviniekiem Dzimtenē: Nekad man nebūt, šīs varas piekritējam tas ir prāta slēdziens. Pret līdz galam! Lai kāds tas gals arī būtu.

1975. gada rudenī Juris Ziemelis atgriežas Latvijā. Viņš ir viens no pirmajiem, kas paraksta 45 Baltiešu memorandu.

Ziemelis kliedzis tikai par savas tautas likteni. Par savu — nekad. Cik bija to, kas uzklausīja Ziemeli pirms oficiālā atļaušanas perioda? Un cik būs to, kas nenoliegs viņu, ja atkal pienāks grūtāki laiki?

1987. gada pavasarī Juris Ziemelis aktīvi iekļaujas grupā Helsinki-86, vēlāk Helsinki-86 Rīgas nodaļā. Viņš kļūst par vienu no neformālās kustības līderiem un darbojas LTF dibināšanas komitejā.

Viņš bija apveltīts ar asu prātu un oratora dotībām. Viņā ieklausījās, ar viņu strīdējās. Jādomā, ka Valsts Drošības komitejai Juris Ziemelis bija nopietns pretinieks, kas sagādājis daudz sevišķi nepatīkamu brīžu un ko nedrīkstēja izlaist no acīm.

Tagad par vēl vienu nesalaužamu, godīgu cilvēku ir mazāk.

Juris Ziemelis sevi visu atdevis cīņai par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ar mērķtiecīgu darbu un pārliecinoši argumentētajām runām viņš palīdzēja tautai saprast savu nelaimju cēloņus un sekas, saredzēt ceļu, kas ejams, lai tā atgūtu savas tiesības.

Pēkšņi uzliesmojusi smaga slimība aizveda no mums Juri Ziemeli, cīnītāju par Tēvzemes un visu apspiesto tautu brīvību. Viņa sapnis un mērķis bija brīva Latvija. Brīva Latvija ir arī mūsu sapnis un mūsu mērķis.

Tāpēc tagad, ejot uz šo brīvību, paturēsim Juri Ziemeli gaišā piemiņā, mācīsimies no viņa un atcerēsimies viņa teikto: Mēs būsim tik brīvi, cik paši to gribēsim.

1989. gada 3. janvārī

Helsinki-86 Rīgas nodaļa,

Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība,

Vides Aizsardzības klubs

Advertisements

novembris 24, 2008 - Posted by | Raksti presē

Sorry, the comment form is closed at this time.

%d bloggers like this: