JURA ZIEMEĻA PIEMIŅAI

1941 – 1988

Gunārs Astra nebija disidents

Elita Veidemane, NRA, 2008. gada 14. novembrī

Jānis Vēveris: – To, ka tik traki vis nebūs, mēs nojautām. Es apstaigāju cilvēkus, paklausījos, ko viņi runā, un sapratu, ka viņi nav nākuši skatīties riteņbraucēju svētkus, bet gan atbalstīt H86 pasākumu. Pirms tam uz rakstāmmašīnām nodrukājām paziņojumus, izplatījām tos, bija arī radio Brīvā Eiropa, ko daudzi dzirdēja. Un tomēr man bija tāda sajūta, ka vakarā mājās es varētu arī neaiziet…

“Mēs, grupa Helsinki-86, esam nolēmuši š. g. 14. jūnijā plkst. 15 pagodināt Latvijas sovjetizācijas – genocīda upurus, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Aicinām arī pārējos latviešus…” Tādi bija aicinājuma vārdi latviešiem 1987. gada jūnijā. Tos izplatīja pārdrukātus uz lapiņām, tos varēja dzirdēt radiostacijās, kuras komunisti dēvēja par naidīgajām, – Amerikas balss un Brīvā Eiropa.

Astoņdesmitie gadi bija trauksmes un cerību laiks, kuru uzjundīja daži drosminieki, publiski nosaukdami lietas un parādības īstajos vārdos. Kāds vēstures pētītājs, skaidrodams H86 fenomenu, izteicās apmēram tā: astoņdesmitajos gados radītā grupa H86 iedrošināja cilvēkus iziet no virtuvēm ielās. Protams, tā arī bija: politiskās sarunas, kuras pirms tam gana drosmīgi varēja risināt personiskajās virtuvēs, nu varēja dzirdēt uz ielām, Bastejkalnā, pie Brīvības pieminekļa. 1987. gada 14. jūnijs un 23. augusts, kas bija politisko satricinājumu un H86 ziedu laiks, iezīmē šo desmitgadi spilgtās krāsās – gan fantastiskas uzdrošināšanās, gan neprātīgu baiļu, gan nožēlojamas pārkrāsošanās, gan skaistu cerību ziņā. Arī žurnālisti mēģināja noslāņoties: vieni (un tā bija lielākā daļa) droši runāja to, ko bija ilgi domājuši, savukārt citi – cerēdami, ka tumsonība turpinās valdīt – joprojām driķēja komunistiskas paskvilas. Bija tāda avīze Cīņa, kuras cīnītāju rindās cieši stāvēja kāds Kārlis Pakalns, kurš 1987. gada 28. augustā parakstījās zem artiķeļa par grupu H86. Rakstiņš saucās Kā aklie dunduri karstā laikā. Ar dunduriem, protams, bija domāti helsinkieši, kuriem tika piešūts viss, sākot ar neizglītotību, beidzot ar politisko netālredzību un mudināšanu uz masu nekārtībām visādi citādi labklājīgajā valstī.

Simptomātiski bija tas, ka biedrs Pakalns – saskaņā ar tā laika tradīcijām – rakstā norādīja uz “ārzemju raidstaciju ļaunprātīgu iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās”. Viņš rakstīja: “Mēs argumentēti kritizējam kādu šo vai citu valdību darbības aspektu. Bet nekad nesankcionējam rupju iejaukšanos šo zemju iekšējās lietās. Taču radiostaciju Amerikas balss un Brīvā Eiropa latviešu raidījumu redakcijas to dara – atklāti, nekaunīgi, brutāli, naidīgi, neievērojot pat viselementārākās starptautisko attiecību normas. To apliecina arī mums visiem labi zināmie notikumi, kas 23. augustā risinājās pie Brīvības pieminekļa Rīgā.”

Par laimi, tādu kā Pakalns bija maz. Taču viņi spēlēja medijus starp varu un tautu, kas bija sākusi mosties. Tāpēc arī radās vēsturiska nepieciešamība cilvēku acis mazgāt no miega daudz aktīvāk: gluži loģiski tautas dzīlēs piedzima grupa H86, kurai bija piešķirta unikālā vēsturiskā loma – būt par ledlaužiem aizsalušajā Latvijā.

Šķiet, daudz ko zinām par neseno vēsturi, daudz ko arī nezinām, taču interesantu un būtisku domu šajā sarunā pasniedza Jānis Vēveris, proti, ka slavenais latvietis Gunārs Astra nemaz nav bijis disidents. Pirmajā mirklī šis apgalvojums šķiet absurds, taču pēc Vēvera skaidrojuma top gaisma: viņam tiešām taisnība. Bet par to – mazliet vēlāk.

Un tātad sarunā par grupu Helsinki – 86, par notikumiem ne tik senajos astoņdesmitajos gados piedalās:

Latvijas Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns – grupas H86 atbalstītājs,
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūveris un
Rīgas muitas reģionālās nodaļas vecākais muitas uzraugs Jānis Vēveris, viņš arī H86 biedrs.

Pāvils Brūveris savulaik bija arī radio Brīvā Eiropa darbinieks.

 

nraintervelitames4-web

Pat Reigans to zināja

– Kāds bija Helsinki – 86 darbības sākums?

Jānis Rožkalns: – Sākums bija vienkāršs un skaidrs: tautas kustība sākās ar 1987. gada demonstrācijām. Kādam vajadzēja vadīt šo procesu, un nebija neviena cita, izņemot grupu Helsinki – 86.

Pāvils Brūveris: – Tu toreiz atradies ieslodzījumā.

Jānis Rožkalns: – Jā, kad izskanēja pirmie H86 paziņojumi, tad es vēl biju cietumā – kā politieslodzītais.

Pāvils Brūveris: – Es, būdams Vācijā, saņēmu grupas H86 dokumentus, un tie līdz manām rokām bija atnākuši no Amerikas. Tad tika atsūtīta arī videolente, kur redzams Rolands Silaraups. Viņš bija kopā ar Linardu Grantiņu. Viņi abi aicināja uz demonstrāciju 1987. gada 14. jūnijā. Tas man šķita kā no fantastikas grāmatas. Stāv divi vīri kā brieži un runā tā, it kā atrastos brīvā zemē, un aicina uz pretpadomju demonstrāciju! Tas bija īsts šoks. Mēs sapratām, ka būs tā: atnāks kādi desmit viņu aizstāvji, tos saņems ciet, arī Silaraupu ar Grantiņu apcietinās. Izdomājām, ka tomēr jācīnās: tagad vai nekad! Radio Brīvā Eiropa uztaisīja kārtīgu smago propagandu, mēs noreklamējām pasākumu, jo cerējām, ka atnāks vismaz pāris simti cilvēku, kuri neļaus paņemt ciet tos mūsu drosmīgos puikas. Bet tad, kad atnāca tie tūkstoši… Gatavošanās šai demonstrācijai sākās jau tā paša gada janvārī. Šis notikums pacēla arī latviešu trimdas organizācijas: tās saprata, ka Latvijā sācies kas reāls. Visiem acis spīdēja: sākusies nopietna cīņa!

Jānis Vēveris: – Atceros pirmos H86 paziņojumus, sapratu, ka tie izskanējuši īsti laikā. Tie bija jauni apstākļi: pie varas bija nācis Gorbačovs. Domājām par to, cik tālu viss aizies: varbūt notiks tā kā iepriekšējās reizēs, kad viss apstājās. Bet, ja arī viss apstāsies, tad vismaz būsim pateikuši to, ko vēlējāmies pateikt. Raits Valters, kā vienmēr, bija varonīgs: viņš dabūja kameru, visu nofilmēja. Pieļauju iespēju: ja Raits to nebūtu nofilmējis, latvieši ārzemēs nenoticētu, ka bijusi tāda demonstrācija.

Pāvils Brūveris: – Ārzemēs šim notikumam bija pievērsta milzu uzmanība. Toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans, domādams par to, kas notiks Rīgā, pāris dienas pirms tam izteicās: interesanti, vai Gorbačova pārbūves politika ir nopietni domāta, vai arī viņš tikai mālē mums acis?

– Pat Reigans zināja par šo demonstrāciju?

Pāvils Brūveris: – Protams! Visa Rietumu pasaule par to zināja. Savukārt citi spēki uz mums izdarīja spiedienu, sak, ja tur būs daudz cilvēku, notiks asinsizliešana.

– Slēpti draudi… Kas tos izteica?

Pāvils Brūveris: – Daži no mūsu radio vadības, kā arī progresīvie latvieši.

Jānis Vēveris: – To, ka tik traki vis nebūs, mēs nojautām. Es apstaigāju cilvēkus, paklausījos, ko viņi runā, un sapratu, ka viņi nav nākuši skatīties riteņbraucēju svētkus, bet gan atbalstīt H86 pasākumu. Pirms tam uz rakstāmmašīnām nodrukājām paziņojumus, izplatījām tos, bija arī radio Brīvā Eiropa, ko daudzi dzirdēja. Un tomēr man bija tāda sajūta, ka vakarā mājās es varētu arī neaiziet…

– Domājāt, ka arestēs?

Jānis Vēveris: – Jā. Zinu arī, ka daudzi gāja uz šo demonstrāciju ar šādām sajūtām. Taču bija apziņa, ka tas ir jāizdara, jo vēlāk, iespējams, to izdarīt vairs nebūs iespējams. Interesanti, ka mūsu pulciņā pie Bastejkalna ozola pienāca Mavriks Vulfsons. Viņš droši un atklāti runājās ar Heino Lāmu un ar mums, pārējiem. Vulfsons mūs mēģināja pierunāt neorganizēt šo demonstrāciju, sak, nu nevajag tā darīt, tas nav prāta darbs un tā tālāk. Čekisti mūs fotografēja, un Vulfsons to visu redzēja. Taču Vulfsona klātbūtne liecināja par to, ka viss beigsies labi.

Jānis Rožkalns: – Pirms tam gan mums tādas pārliecības nebija, jo Liepājā bija notikuši daudzi aresti, mūs izsekoja, turklāt nevis slepeni, bet demonstratīvi. Tikko izgāju no dzīvokļa, tūlīt piesējās aste. Zem mūsu logiem nepārtraukti stāvēja čekistu volgas. Tas mums lika domāt, ka var notikt daudz kas slikts.

– Kas notika laukumā pie Brīvības pieminekļa?

Jānis Rožkalns: – Tad, kad uzgājām uz laukuma, čekisti mēģināja mūs ielenkt – ar vienu nodomu, proti, lai novirzītu sāņus. Taču apkārt bija pietiekami daudz cilvēku, kuri neļāva mūs atšķelt no pārējās tautas. Cilvēki izveidoja koridoru uz pieminekļa pusi. Pa priekšu gāja Rolands Silaraups un Eva Biteniece. Abi jaunieši pie Brīvības pieminekļa atritināja plakātu ar uzrakstu “14. jūnija upuru piemiņai”. Tad viņi nolika ziedus, un visa grupa H86 nometās pie pieminekļa uz ceļgala, lai godinātu deportācijās bojā gājušos.

Kāpēc sašķēlās H86?

– Kurā brīdī un kāpēc sašķēlās H86?

Jānis Vēveris: – Tobrīd grupas vadītājs bija Jānis Barkāns. Nebija tā, ka visi lauztos vadīt grupu – visi gribēja strādāt, nevis būt par vadītājiem. Grantiņš jau bija prom ārzemēs, Silaraups tāpat. Barkāns vienu dienu paziņoja, ka grupā vajadzīgi jauni dalībnieki. Un tad viņš sāka stāstīt, ka viņam viens tāds cilvēks esot, bet viņš ieņemot augstu posteni kompartijā, esot sēdējis pie viena galda ar kompartijas cekas vīriem. Mēs visi sēdējām un domājām, kā viņu pieņemt grupā un vai tiešām viņš ir tik labs, lai to darītu. Un tad Barkāns atveda rēzeknieti Juri Vidiņu. Viņš atstāja ļoti skaļa cilvēka iespaidu: viņš sāka stāstīt, kādi mēs te visi okupēti, taču mēs jau to visu ļoti labi zinājām… Jau tad sāku domāt: kāpēc viņš nodarbojas ar tik skaļu propagandu? Nu labi, bija variants, ka Vidiņš iestājas mūsu grupā, bet turpina darboties kompartijā kā mūsu cilvēks. Viņš varēja būt arī atklāts H86 biedrs. Taču tā mūsu saruna kaut kā negāja… Vidiņš tikai mētājās ar frāzēm, skatījās garām. Saruna nebeidzās ne ar ko, tomēr Barkāns viņu uzņēma grupā.

Manī bija tādas nepatīkamas sajūtas, taču arī neko konkrētu es nevarēju pateikt: Vidiņš jau visu runāja pareizi, pārāk pareizi… Jau vēlāk grupas vadību pārņēma Vidiņš, un es pat neatceros, kā tas notika – tas bija ļoti nemanāmi. Vidiņš tajā brīdī jau bija atradis kopīgu valodu ar Linardu Grantiņu.

– Kāpēc tieši ar Grantiņu?

Jānis Rožkalns: – Domāju, tāpēc, ka Grantiņš jau bija sarunājies ar PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība – E.V.), kas apsolīja materiālu atbalstu grupai H86 – caur Grantiņu. Un savukārt Vidiņš paziņoja, ka tie, kas būs ar viņu, varēs cerēt uz šo materiālo atbalstu. Uzreiz ap Vidiņu sāka pulcēties tie cilvēki, kuri bija ieinteresēti šajā jautājumā… Līdz ar to grupā radās nesaskaņas, izveidojās H86 atzars – Rīgas nodaļa. Tāds man toreiz bija iespaids.

Jānis Vēveris: – Kad Vidiņš pārņēma vadību, es sapratu – ar H86 ir cauri. Bet es daudz neuztraucos par to, ka Vidiņš sagrābis varu: tolaik sāka veidoties LNNK, varēju strādāt arī tur. Arī daudzi citi H86 biedri norobežojās no Vidiņa un aizgāja uz Rīgas nodaļu.

– Zinu, ka Rolands Silaraups arī vāca ziedojumus Latvijai. Kur palika šī nauda?

Jānis Rožkalns: – Rolandu no Latvijas izraidīja 1987. gadā, un tad viņš tautiešiem pasaulē stāstīja par H86, par Atmodu, par notikumiem Latvijā, vāca līdzekļus Latvijas brīvības cīnītājiem. Viņš savāca lielu summu, un tā nonāca PBLA kontā. VAK un LNNK lūdza naudu, lai iegādātos videokameras un kopētājus. Tad Rolands zvanīja Gunāram Meierovicam un citiem, bet PBLA cilvēki atbildēja, ka naudu nedošot. Rolands bija tādā šokā, ka gandrīz nonāca līdz pašnāvībai. Tas bija laiks, kad PBLA sāka kontaktēties ar Gorbunova cilvēkiem un, kā mēs tagad zinām, kombinēja kaut ko pavisam citu. H86 cilvēkus nobīdīja malā. Beigās PBLA sāka mūs saukāt par čekas aģentiem. Diemžēl Grantiņš tur arī savu lomu nospēlēja, jo viņam ir smags raksturs. Kopš tā laika Grantiņš sevi ir izolējis no latviešu sabiedrības. Savukārt Silaraups pateica: ja tādi ir latvieši, es aizeju. Viņš pārcēlās uz Ameriku, cik zinu, dzīvo tur joprojām, ir noslēgts. Šodienas Latvijas vadītājiem ir svēts pienākums izdarīt tā, lai Rolands atgriežas dzimtenē. 1987. gadā viņam bija tikai 19 gadu, viņš bija ideālists, bet PBLA un pārējie viņu nelietīgi piekrāpa, pataisīja par izsūtāmo zēnu.

– Kāda bija čekas loma H86 šķelšanās procesā? Piemēram, Grantiņš uzskata, ka čekas aģenti ir gandrīz visi, izņemot, protams, viņu pašu.

Pāvils Brūveris: – Čekas loma bija liela, bet ne jau tā, ka ikviens otrais H86 dalībnieks būtu bijis čekas aģents: čeka ar savu dezinformāciju salaida ragos grupas dalībniekus.

Jānis Rožkalns: – Tas, kurš bez pierādījumiem visus sauc par čekas aģentiem, pats sevi apzīmogo kā nenopietnu cilvēku. 1987. gada Rīgas notikumos čekai uz grupas attiecībām, manuprāt, nebija nekādas ietekmes.

– Kā vērtējat Linarda Grantiņa nodibināto Tautas tribunālu, kas šodien piespriež augstāko soda mēru pa labi un pa kreisi?

Jānis Rožkalns: – Manuprāt, tur nav juridisku problēmu. Tā ir diagnoze. Vēl trakāk nekā čekas troikas: Grantiņš darbojas bez izmeklēšanas un pierādījumiem. Ja to mēģina aizrādīt, pretim tiek saņemti lamu vārdi. Grantiņš šobrīd diskreditē visu mūsu cīņu astoņdesmito gadu vidū.

Jānis Vēveris: – Situācija Latvijā, protams, nav laba, taču es šaubos, vai ar tādām metodēm var ko mainīt. Ar to viņš tikai atgrūž cilvēkus no sevis.

Pāvils Brūveris: – Šādi gājieni sagrauj nopietnības pazīmes.

Skaidrāk redzēt notiekošo

– Mani vienmēr interesējis tas, kā mūsu bērni uztver mūsu darbošanos astoņdesmito gadu vidū.

Pāvils Brūveris: – Manam dēlam, kuram bija mazliet vairāk nekā 20 gadu, stājoties studentu korporācijā, uzdeva jautājumus par Latvijas vēsturi. Dēls pēcāk stāstīja, ka neko nav zinājis, izņemot jautājumu par grupu H86. Un dēls domāja, ka tā ir emigrācijas organizācija… Tā diemžēl ir ar tiem jauniešiem. Mūsu mājās Vācijā biežs viesis bija Rolands Silaraups, varbūt tāpēc dēls domāja, ka tā ir trimdas organizācija.

Jānis Rožkalns: – Tā ir problēma: vecāki ir patriotiski, taču patriotisms pats no sevis bērnos nepārmantojas… Ir nepieciešama audzināšana, lai bērnos būtu tāda pati dzimtenes mīlestība kā viņu vecākos.

Pāvils Brūveris: – Savā jaunībā līdz informācijai par Latviju es nonācu, lasot mājas bēniņos atrastos žurnālus Atpūta, grāmatas, Kārļa Ulmaņa runas. Bija arī tāda grāmata Varoņu sejas, kur varēju aplūkot brīvības cīņu varoņus. Bet vēlāk nevarēja būt tā, ka, ieejot grāmatnīcā, jaunieši plauktā ieraudzītu skaistu bilžu grāmatu ar nosaukumu Helsinki – 86.

Jānis Vēveris: – Man gan laimējās: vecāki jau manā bērnībā izstāstīja patiesību par Latviju. Un piekodināja, lai es nerunāju apkārt to, ko esmu uzzinājis – tas var būt bīstami. Kad gāju skolā, uztvēru skolotāju stāstīto kritiski. Līdz iesaistījos pagrīdes darbā, informāciju iegūt bija visai problemātiski, tāpēc to smēlos it kā neparastos avotos – boļševiku grāmatās. Lasīju visu, kas bija rakstīts par buržuāzisko Latviju – lasīju starp rindām. Ja tur bija, piemēram, vārdi – Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, tad tie man garšoja citādi, nekā tur bija domāts. Visu salīdzināju ar tēva un mātes stāstīto, pieliku vēl klāt Līgo svētkus, leģionāru dziesmas un stāstus par mežabrāļiem – un tad tā bilde sāka veidoties skaidrāka. Sapratu, ka pārejas laiks – sociālisms – ir jāizcieš un tad jau kļūs gaišāks.

– Vai disidentiem – tādiem kā jūs – tas laiks bija vieglāk izdzīvojams? Varbūt tieši otrādi – grūtāk?

Jānis Vēveris:Gribu iebilst pret vārdu disidents. Mēs nebijām disidenti. Un Gunārs Astra – mūsu inteliģentākais un gudrākais cilvēks – arī nebija disidents. Mēs – un arī Astra un Juris Ziemelis – bijām pretošanās kustības dalībnieki.
Disidenti var eksistēt tikai savā zemē. Ja mēs atzīstam sevi par disidentiem, tas nozīmē, ka mēs atzīstam, ka Padomju Savienība – kopā ar tajā inkorporēto Latviju – bija mūsu zeme.

http://www.nra.lv/zinas/11935-gunars-astra-nebija-disidents.htm?cp=4#comments

Decembris 17, 2008 - Posted by | Jaunumi

Sorry, the comment form is closed at this time.

%d bloggers like this: